Bijušo oranžēriju 1852. gadā uzcēla arhitekts Firmīns Buržuā (Firmin Bourgeois), bet pabeidza viņa pēctecis Ludoviko Viskonti (Ludovico Visconti), lai tajā izvietotu apelsīnkokus Tuilēriju dārzos. Ēka bija gara akmens kaste, stiklota uz dienvidiem (Sēnas pusē) un akla uz ziemeļiem (dārza pusē), un, kā jau utilitārai ēkai pienākas, tā bija atturīgi iekārtota, taču atbilstoši klasiskās arhitektūras repertuāram, ņemot vērā tās tuvumu Konkordas laukumam un Tuilēriju pilij (tagad nojaukta).
Trešās republikas laikā to izmantoja kā ekipējuma noliktavu, eksāmenu telpu, mobilizēto karavīru izmitināšanas vietu un daudzfunkcionālu sporta pasākumu norises vietu. Visbeidzot 1921. gadā to nodeva Beaux-Arts departamentam, kas to, tāpat kā blakus esošo Jeu de Paume, padarīja par Luksemburgas muzeja (Musée du Luxembourg), Nacionālā modernās mākslas muzeja (Musée National d'Art Moderne) priekšteča, filiāli.
