1802. gadā Napoleons Bonaparts nolēma atrisināt Parīzes sliktās dzeramā ūdens apgādes problēmu. Pilsētas prefekts Žans Antuāns Šaptāls (Jean-Antoine Chaptal) ierosināja atjaunot 16. gadsimtā aizsākto projektu par Ourcq upes (kas iztek apmēram 100 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Parīzes) ūdensvada ierīkošanu. Kanāls tika izrakts salīdzinoši ātri, pateicoties naudas līdzekļiem, kas tika iegūti no jaunā vīna nodokļa, kurš tika iekasēts laikā no 1802. līdz 1825. gadam. Kanāla zelta laikmets bija no 19. līdz 20. gadsimta vidum, kad satiksme bija ļoti intensīva (ne tikai dzeramais ūdens pilsētai, bet arī preces, krājumi un celtniecības materiāli). Mūsdienās Senmartēna kanāls ir atvērts 363 dienas gadā, un tas ir iecienīta vieta, kur parīzieši mēdz pastaigāties (vai pat piknikot) gar tā krastiem, kas tagad ir aizsargājami.
