Sestdien, 2024. gada 7. decembrī, man bija tā privilēģija būt lieciniekam vēstures mirklim - Parīzes Dievmātes katedrāles (Notre-Dame de Paris) atkārtotai atklāšanai. Pēc piecu gadu gaidīšanas katedrāle atdzima visā savā krāšņumā. Spriedums? Emociju vakars, kas robežojas ar cildenumu, perfekts līdzsvars starp sakrālo un iespaidīgo.
Katedrāles iekšpuse ir dārgakmens. Nevainojama baltā mirdzums, vitrāžas, kurās dominē tumši zila krāsa, koka krēsli ar mūsdienīgiem izliekumiem, uz kuriem iegravēts "ND"... Katra detaļa izstaro renesansi.
Tikmēr akustika ir neparasta. Viesu gājiens vēl vairāk pastiprina mirkļa intensitāti. Nikolā Sarkozī un Karla Bruni ir priekšgalā, un, kad ienāk Volodimirs Zelenskis, atskan ovācijas stāvus. Turpretī Donalds Tramps (Donald Trump) pāriet pāri skatuvei, saņemot biklus aplausus.
Viss sākas ar Notre-Dame zvanu skaņām, kas it kā modina atmiņu apgrūtinātos akmeņus. Ārpus katedrāles durvju atvēršanas rituālam uzrunāja monsinjors Lorāns Ulrihs. Viņš trīs reizes ar kruķi triec pa masīvo koku, un koris intonē kristālisku dziedājumu, kas mani burtiski transcendēja. Ar trešo sitienu durvis atveras. Klusums draudzē. Notiek maģija.
Šajā vietā kopā arAnnu Hidalgo ierodasEmanuels un Brigita Makroni, lai noslēgtu VIP baletu. Kad viņi bija iekārtojušies, tika demonstrēta retrospektīvā filma, kurā parādīti notikumi, ko Notre-Dame ir piedzīvojusi kopš ugunsgrēka 2019. gadā līdz tās atdzimšanai. Skaļi aplausi, neuzkrītošas asaras. Arī Parīzes ugunsdzēsēji, šī episkā stāsta īstie varoņi, ieņemot savas vietas, saņēma pelnītas ovācijas.
Un tad bija mūzika. Gautjē un Reno Kapukona vijole un čells skanēja nefas bezgalīgajā nefā. Viņu cildenajam priekšnesumam sekoja prezidenta Makrona svinīgā runa, kas šo brīdi caurstrāvoja ar nopietnību un cerību.
Beidzot sākas gājiens. Žana Šarla de Kastelbajaka (Jean-Charles de Castelbajac) veidotie Parīzes svēto karogi maršē harmonijā ar gandrīz episku kori. Katrs karogs, neatkarīgi no tā, vai uz tā ir uzraksts "Sacré-Cœur de Montmartre" vai "Saint Denis de La Chapelle", ir oda Parīzes vēsturei. Šeit parādās arhibīskaps, ģērbies meistarīgā Žana Šarla de Kastelbajaka (Jean-Charles de Castelbajac) darinātā mitrā un mitrā (spilgts modes mājiens, kas nepaliek nepamanīts).
Taču viens no neaizmirstamākajiem mirkļiem neapšaubāmi bija ērģeļu svētīšana un atmodināšana. Pēc katras arhibīskapa invokacijas (pavisam astoņas) instruments atbildēja ar spēcīgām improvizācijām, it kā skaļi un skaidri paziņojot par savu atgriešanos.
Pirms došanās prom no katedrāles, vēl pēdējais skats uz Staba Dievmāti, kas brīnumainā kārtā izglābta no uguns, un emocijas mani pārņem pēdējo reizi. Bet tas vēl nebūt nav beidzies! Ārā mūs gaida jauna izrāde: skaņu un gaismu šovs, ko es apceru no kardināla Lustigera tilta. Izrādi atklāj liriskas dziesmas, kam seko Klāras Lučāni samtainā balss skaņdarbs "La Romance de Paris". Īsts glāstījums ausu bungādiņiem. Un tad, pārsteigums, pārsteigums: Pharrell Williams ierodas ar savu leģendāro "Happy" un savu lipīgo labo humoru, lai liktu visiem Parīzē dejot. Visbeidzot vakaru noslēdz Maikls Kanitro ar elektro setu, ko papildina gaismas projekcijas, kas sublimē fasādi. Tas ir vizuāls un akustisks trieciens!
Kad es aizgāju, pateicīga un ar zvaigznēm acīs, viens bija skaidrs: šis vakars bija īsti svētki, vienotības un skaistuma uzplūds, kas paliks atmiņā. Notre-Dame bija augšāmcēlies, gatavs izgaismot Parīzi vēl vismaz uz tūkstoš gadiem... vismaz!
