Dažreiz mazais stāsts satiekas ar lielo stāstu. Kellija Rivjēra, kuras īstais vārds ir Kellija Ruisso, vienmēr sirdī ir glabājusi (mazo) stāstu par savu īru vectēvu, kurš pazuda pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad kopā ar sievu dzīvoja Anglijā. Grāmatā " Īru stāsts" viņa dramatizē šo ģimenes stāstu ar saviem vārdiem , mēģinot atrast šī prombūtnē esošā vectēva pēdas, par kuru neviens vairs nerunā.
Pīteram O'Farelam bija 19 gadi, kad viņš 1949. gadā pameta savu mazo ciematu Dienvidīrijā, lai atrastu darbu Londonā, kas bija ierasta parādība valsts vēsturē, kurā gadiem ilgi bija vērojama iedzīvotāju bēgšana un līdz ar to arī tās kolosāls panīkums. Īrijas iedzīvotāji aizbrauca uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Angliju vai pat Austrāliju, jo Īrijā nebija darba.
Tā notika arī Pītera gadījumā. Viņš to vēl nezina, bet viņš nekad vairs neatgriezīsies Īrijā, neraugoties uz briesmīgo uzņemšanu, ko viņš un visi viņa tautieši saņēma Anglijā: "Nekādu melno, nekādu īru, nekādu suņu", kā vēstīja uzraksti. Viņi izsmēja viņa akcentu, noraidīja viņa reliģiju un nosauca viņu par bēdīgi slavenu alkoholiķi. Nabadzība bija acīmredzama, viņa laulība izjuka, un viņam nebija naudas, lai uzturētu savus piecus bērnus. Lai aizmirstos, viņš uz kādu laiku aizbrauca prom, bet vienmēr atgriezās. Līdz dienai, kad viņš vairs neatgriežas. Nekad vairs neatgriezīsies.
Kellija Rivjēra ir iegrimusi daudzveidīgā bibliogrāfijā, diskogrāfijā un filmogrāfijā, lai iedvesmotu un apšaubītu savu tēmu. No Annijas Erno līdz Verdi, Maksam Rihteram, Dubliniešiem un Viljamam Butleram Jeitam. Mūzika, grāmatas, dzeja un filmas ir veicinājušas viņas vectēva dzimtenes izpēti, lai radītu izrādi , kuras uzmanības centrā ir gan kultūra, gan valoda, jo mēs pārvietojamies starp franču un angļu valodu, angļu no Anglijas un angļu no Īrijas.
Datumi un grafiki
No 2024. gada 11. februāris, Pie 2024. gada 19. jūnijs,
Izvietot
Scala
188 bis, rue de Rivoli
75001 Paris 1
Oficiāla vietne
lascala-paris.fr
