Ieiet Rišeljē bibliotēkā ir kā pārkāpt Francijas vēstures slieksni. Šīs bibliotēkas pirmsākumi meklējami 18. gadsimtā, kad Parīzes centrā atradās Mazarīna pils.
Kopš 1721. gada šajā pilī atradās Karaliskā bibliotēka, kurā savukārt pēc abā Binjona ierosinājuma tika izveidotas piecas nodaļas (Rokrakstu, Iespieddarbu, Titula, Medaļu un Iespieddarbu). Kolekcijas tika izvietotas vairākās viesnīcās (Hôtel de Nevers, Hôtel de Lambert) un vairākās galerijās (Galerie Neuve, Galerie Mazarine), kas veidoja Palais Mazarin.
Napoleona III laikā tika saprasts, ka Karaliskajai bibliotēkai ir nepieciešamas vēl lielākas telpas, lai gan tagad tā aizņēma visas Palais Mazarin ēkas - pat Valsts kasi un biržu. Kopš Napoleona kariem pilsētas bibliotēkās, piemēram, Svētās Ženēvičas bibliotēkā (Bibliothèque Sainte-Geneviève), atradās daudzās grāmatas un visdažādākie darbi, kas tika atņemti ienaidniekam.
Tāpēc tika nolemts paplašināt Karaliskās bibliotēkas (Bibliothèque Royale) ēku, un 1854. gadā darbu veikšanai tika izraudzīts Henri Labruste, kas bija Svētās Ženēvijevas bibliotēkas (Bibliothèque Sainte-Geneviève) arhitekts. Specifikācijās bija noteikts, ka viņam komplekss jāpaplašina un jāmodernizē, vienlaikus pēc iespējas saglabājot dažādas Palais Mazarin ēkas.
Arhitekts 1860. gados uzcēla brīnišķīgo Salle Labrouste, kurā viņš spēlējās ar metālu, stiklu un mālu un izveidoja krāšņus griestus, iedvesmojoties no Bizantijas kupoliem, centrālo veikalu ar skaisto metāla konstrukciju, ko izgaismo zenītisks stikla jumts , un Rišeljē spārnu. Viņš restaurē arī Galerie Mazarine.
Pietiek teikt, ka arhitekts nav īpaši centies saglabāt sākotnējās ēkas. Viņš tika pieklājīgi atlaists, un viņu nomainīja jauns arhitekts - Žans Luijs Paskāls.
No 1878. gada līdz 19. gadsimta beigām Paskāls atjaunoja fasādi, modernizēja de Kotte spārnu, uzcēla Rokrakstu lasītavu un izrotāja to ar Luija XV koka darinājumiem, kas tika izglābti noHôtel de Nevers. Viņš projektēja arī Salle Ovale, bibliotēkas otro lielāko telpu. Šo skaisto amfiteātra formas telpu ar iespaidīgiem izmēriem apspīd gaisma no tās stikla jumta.
Žans Luī Paskāls 1912. gadā atstāja projektu, un to pārņēma viņa palīgs Alfrēds Rekūra. Recoura bija atbildīgs par Salle Ovale, Cabinet des Médailles un jaunā Luija XV salona iekārtošanu. Viņš arī nodrošināja bibliotēkai apkuri un elektrību.
Kā redzat, Rišeljē bibliotēka ir izgājusi cauri tik daudzām lietpratēju rokām, ka tā ir maza arhitektūras pērle, kas noteikti jāapmeklē! Vēl jo vairāk, tā tikko, 2017. gadā, pēc vairākus gadus ilgušas renovācijas, ir atkal atvērusi durvis!
Tā kā 20. gadsimta otrajā pusē kolekcijas turpināja pieaugt, kļuva neiespējami tās visas izvietot Rišeljē bibliotēkas sienās. Tāpēc tika nolemts tās pārvietot uz pilnīgi jaunu vietu - Fransuā Miterāna bibliotēku!
