1465. gada vasaras vidū Parīzes iedzīvotāju dzīvi izgaismoja īsta revolūcija. Tā paša gada 4. jūlijā tika izdots rīkojums, kas paredzēja Parīzes ielās uzstādīt laternas. Francijas galvaspilsētas tumšās un bīstamās ielas sāka izgaismot vienkāršas sveces, kas bija ievietotas pieticīgās laternās.
Ir interesanti apzināties, cik ļoti šis pasākums, lai arī pēc mūsdienu standartiem rudimentārs, mainīja parīziešu dzīvi. Agrāk nakts krēsla padarīja pilsētu klusu un pat bīstamu, un ielās rosījās zagļi. Boilo vārdi viņa sestajā satīrā lieliski ilustrē tā laika situāciju:
"Parīzē par cenu, ka Parīze ir droša vieta, tas ir vispostošākais un vismazāk apmeklētais mežs. Bēdas tam, kuru neparedzēts notikums ielas līkumā ievilina mazliet par vēlu."
Lukturu parādīšanās to visu mainīja, padarot Parīzes nakti drošāku un mazāk biedējošu. Tas bija būtisku pārmaiņu periods pilsētā, neraugoties uz pretestību un grūtībām, kas radās, piemērojot jaunos noteikumus.
Luija XI hronikā minēts: "Trešdien, 4. jūlijā, Parīzes krustcelēs tika publicēts un izziņots, ka nakts laikā katrā pilsētas viesnīcā jābūt laternai un degošai svecei logā un ka katrai mājsaimniecībai, kurā ir suns, tas jāaizver savā mājoklī, draudot ar soda naudu. Tomēr, neraugoties uz šī rīkojuma nozīmi, tas netika pilnībā ievērots.
Tomēr šis pirmais solis ceļā uzpublisko apgaismojumu aizsāka virkni pasākumu, kuru mērķis bija uzlabot pilsētas iedzīvotāju drošību. Turpmākās iniciatīvas 1524. un 1526. gadā mēģināja ieviest vēl stingrākus noteikumus par ielu apgaismojumu, reaģējot uz traucējumiem, ko izraisīja zagļu bandas, tā sauktie "sliktie zēni", kas apzogās garāmgājējus un izmantoja tumsas aizsegu, lai pastrādātu savus pārkāpumus.
Nozīmīgākās izmaiņas, iespējams, notika 1558. gadā, kad Padomes palāta noteica, ka no pulksten 10 vakarā līdz 4 no rīta katrā ielas stūrī jāuzstāda apgaismota falote. Tas bija nozīmīgs solis uz priekšu Parīzes sabiedriskā apgaismojuma attīstībā.
Tomēr parīzieši uzlabojumus reāli redzēja tikai 18. gadsimtā. gadā tika izgudrots reveransīvais lukturis (eļļas lampa un sudraba atstarotājs), bet tikai 1766. gadā Parīzes ielu apgaismošanai tika izvēlēts monsieur Bourgeois de Chateaublanc lukturis. Tā kā tolaik nebija bruģa, laternas tika piekarinātas virs ielām vai piekarinātas pie kronšteiniem ik pēc 50 metriem.
Tad 1881. gadā Parīzē notika pirmā starptautiskā elektrības izstāde. Šis pasākums, ko atbalstīja inženieri un finansisti, bija ļoti veiksmīgs.
Parīze 1900. gadā Vispasaules izstādē kļuva par "Gaismas pilsētu". Tā bija mārketinga stratēģija, veids, kā sevi popularizēt un izcelt. Līdz tam laikam Parīze apgaismojuma ziņā bija apsteigusi citas pilsētas, piemēram, Ņujorku, kurā jau bija elektriskais apgaismojums. Pilsēta mirdzēja gaismā, atgādinot, ka tieši Parīzē tika veikti pirmie modernā elektriskā apgaismojuma mēģinājumi.
Mūsdienās to ir viegli noraidīt kā nenozīmīgu tehnoloģisku sasniegumu. Taču tolaik tā bija revolūcija, kas ne tikai padarīja Parīzes iedzīvotāju dzīvi gaišāku, bet arī palielināja viņu drošību un iespēju nodarboties ar ikdienas darbiem arī pēc tumsas iestāšanās.
Stāsts par Parīzes laternām nav tikai anekdotisks, tas ir liecība par sabiedrības pakāpenisku attīstību ceļā uz drošāku un organizētāku nakts dzīvi. Šī iniciatīva pārveidoja parīziešu dzīvi, veidojot to tādu, kādu mēs šodien atzīstam par tipiski pilsētniecisku un modernu.
